DATU AIZSARDZĪBA

28.02.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-353/2025

1. Datu valsts inspekcijas lēmums, kas pieņemts, izskatot datu subjekta sūdzību par iespējamiem datu aizsardzības pārkāpumiem, sūdzības iesniedzējam ir juridiski saistošs un rada tiesiskas sekas Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK, 78.panta 1.punkta izpratnē. Proti, tas ir administratīvais akts. 2. Pieteikuma priekšmets lietās par Datu valsts inspekcijas lēmumu, ar kuru noraidīta datu subjekta sūdzība, ir labvēlīga administratīvā akta izdošana. 3. Tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ir jāveic pilnīga pārsūdzētā lēmuma pārbaude. Proti, tiesai jāpārbauda, vai Datu valsts inspekcija sūdzību ir izskatījusi saprātīgā termiņā, ar visu pienācīgo rūpību un atbilstošā apjomā, tostarp vai inspekcija ir pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību piemērotu un nepieciešamu izmeklēšanas līdzekļu un korektīvo pasākumu izvēlē. Pienācīgas rūpības vērtējumam ir jāaptver visi ar datu subjekta sūdzības priekšmetu saistītie būtiskie faktu un tiesību jautājumi. Konstatējot pārkāpumus sūdzības izskatīšanā, tiesai ir jāuzdod Datu valsts inspekcijai atkārtoti izvērtēt datu subjekta sūdzībā norādītos apstākļus, tostarp nepieciešamības gadījumā arī izvēloties piemērotākus līdzekļus šo apstākļu pārbaudei.

Lejupielādēt

20.12.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-256/2024

Gan personas datu apstrādes noteikumus, gan atlīdzinājuma piešķiršanu par prettiesisku datu apstrādi paredz Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regulā (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK. Personai, kas lūdz nemateriālā kaitējuma atlīdzinājumu saskaņā ar minētās regulas 82.panta 1.punktu, jāpierāda ne tikai šīs regulas normu pārkāpums, bet arī tas, ka pārkāpuma dēļ tai patiešām ir nodarīts kaitējums. Nosakot kaitējuma atlīdzinājuma apmēru prettiesiskas datu apstrādes gadījumā, jāņem vērā tikai datu subjektam faktiski nodarītais kaitējums un tā smagums, jo atlīdzinājums šādās situācijā kalpo vienīgi kā kompensācija par datu subjektam nodarīto kaitējumu.

Lejupielādēt

22.12.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-712/2023

Atšķirībā no administratīvā akta par iestādes faktisko rīcību parasti personai netiek rakstveidā paziņots, izklāstot konstatētos faktiskos apstākļus, piemērojamās tiesību normas, iestādes apsvērumus un aprakstot veicamo faktisko rīcību. Tāpēc persona ne vienmēr uzreiz uzzina par iestādes veikto rīcību un, pat uzzinot par rīcības veikšanas faktu, tā ne vienmēr uzreiz var saprast, ka ar šo rīcību varētu būt aizskartas tās tiesības. Līdz ar to personas tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību nodrošināšanas nolūkā, nosakot pieteikuma iesniegšanas termiņu un vērtējot, kad persona uzzināja vai viņai vajadzēja uzzināt par pārsūdzēto faktisko rīcību, nozīme ir piešķirama brīdim, kad personai bija objektīvi iespējams konstatēt apstākļus, kas ir pamatā iebildumiem pret konkrēto faktisko rīcību. Prettiesiska datu apstrāde ne vienmēr rada kādas reālas, fiziski sajūtamas sekas, tāpēc var būt tā, ka persona ilgstoši nezina par savu tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un nesajūt to, un attiecīgi arī iestādē vēršas tikai ilgāku laiku pēc datu apstrādes veikšanas. Tādējādi tas, ka persona zināja vai viņai vajadzēja zināt par datu apstrādi vispār, nenozīmē, ka persona zināja vai viņai vajadzēja zināt par tiem apstākļiem, kas norāda uz iespējamo datu apstrādes prettiesiskumu.

Lejupielādēt

30.10.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-268/2023

Bāriņtiesa, veicot bērnu un ģimenes izpēti un ar to saistīto datu vākšanu un izmantošanu, rīkojas tai piešķirto juridisko uzdevumu un oficiālo pilnvaru ietvaros prioritāri nodrošināt bērnu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Bāriņtiesa var lūgt psihologu veikt personas vai ģimenes psiholoģisko izpēti un saņemt psihologa atzinumu par izpētes rezultātiem. Bāriņtiesa, apstrādājot personu datus psiholoģiskās izpētes nolūkos, darbojas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK 6.panta 1.punkta „c” un „e” apakšpunkta pamata. Līdz ar to regulas 6.panta 1.punkta „a” apakšpunktā minētās personas piekrišana šādā gadījumā nav nepieciešama. Tiesai, lai atzītu par tiesisku datu apstrādi bez subjekta piekrišanas, jānoskaidro, vai bāriņtiesa savu uzdevumu aizsargāt bērnu tiesības konkrētajā gadījumā nevarēja īstenot, neapstrādājot bez atļaujas personu datus.

Lejupielādēt

2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[C]/2023

Līdz ar iekļaušanu reģistrā tiesiskas sekas dažādu maksājumu atvieglojumu veidā tiek radītas tieši reģistrā iekļautajam bērnu vecākam (personai, kas īsteno bērnu aprūpi). Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka ģimenes reģistrācija daudzbērnu ģimeņu reģistrā, kas sevī ietver nepieciešamību apstrādāt ģimenē esošo pilngadīgo bērnu datus, pēc jēgas ir tāda, kas obligāti pieprasa pilngadīgo ģimenes bērnu piekrišanu.

Lejupielādēt

28.04.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-734/2022

Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) paredz Datu valsts inspekcijai kā uzraudzības iestādei tiesības, reaģējot uz personas datu apstrādes pārkāpumiem, pieņemt kādu no minētās regulas 58.panta otrajā daļā ietvertajiem lēmumiem, vienlaicīgi atstājot uzraudzības iestādei novērtējuma brīvību attiecībā uz lēmuma veidu. Atzīstams, ka Datu valsts inspekcija, piemērojot korektīvo līdzekli – rājienu, ir izvērtējusi lietderības apsvērumus, ja personas pieļautais pārkāpums nav nozīmīgs, tomēr šādā veidā var sekmēt personas izpratni par viņa rīcības neatbilstību regulas noteikumiem.

Lejupielādēt

04.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-265/2022

Personas dati, kuru apstrādei pati persona nav devusi piekrišanu, būtu jāapstrādā tikai tad, ja apstrādes nolūku nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem. Apstrādājot datus, pamatojoties uz uzdevumu pildīšanu, jāraugās, lai netiktu pārsniegts tas, kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai. Šī prasība nav izpildīta, ja izvirzīto vispārējo interešu mērķi saprātīgi var sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības, it īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Tādējādi, lai bez personas piekrišanas varētu apstrādāt datus, pamatojoties ar sabiedrībai nozīmīgu uzdevumu pildīšanu, nav pietiekami tikai konstatēt, ka tiek pildīts uzdevums sabiedrības interesēs. Nepieciešams konstatēt arī tiešo saikni starp uzdevuma izpildi un personas datu apstrādi. Jākonstatē, ka uzdevumu nevar pildīt, neapstrādājot šos datus.

Lejupielādēt

31.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-156/2022

Lejupielādēt

25.10.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-78/2022

Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījums sludinājumu ievietošanas pakalpojumu sniedzējam sniegt un darīt pieejamus personas datus par tā tīmekļvietnē publicētajiem transportlīdzekļu pārdošanas sludinājumiem ir uzskatāms par datu vākšanu un uz to ir attiecināmi personas datu apstrādes principi. Tādējādi gadījumā, ja attiecīgā personas datu izpaušana ir nevis tieši balstīta uz to pamatojošo tiesību normu, bet gan izriet no paša kompetentās valsts iestādes pieprasījuma, šajā pieprasījumā ir jābūt precizētam, kādiem konkrētiem nolūkiem saistībā ar sabiedrības interesēs veicamu uzdevumu vai likumīgi piešķirto oficiālo pilnvaru īstenošanu šie dati tiek vākti. Tas ir nepieciešams, lai šā pieprasījuma adresātam ļautu pārliecināties, ka attiecīgo personas datu nosūtīšana ir likumīga, un ļauj arī tiesai pārbaudīt attiecīgo datu apstrāžu likumību un nepieciešamību.

Lejupielādēt

01.08.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-27/2022

1. Datu minimizēšanas princips, kas ir viens no datu apstrādes pamatprincipiem, pieprasa, lai valsts nodrošinātu to, ka netiek apstrādāts plašāks personas datu apjoms, nekā tas ir nepieciešams. Personas datu aizsardzības pienākums nozīmē arī atbilstošu tehnisku un organizatorisku pasākumu ieviešanu jau datu apstrādes sistēmas izveides laikā, tāpēc tas, ka iestādes iekšējās datu apstrādes sistēmas, pieejamie datu apstrādes rīki vai lietotājiem piešķirtās piekļuves tiesības ir veidotas tā, ka kādi dati automātiski tiek uzrādīti plašākā apjomā, nekā tas ir nepieciešams, neattaisno personas datu aizsardzības prasību neievērošanu. 2. Tas, ka personas dati apstrādāti vairākas reizes, pats par sevi nerada datu apstrādes prettiesiskumu. Atkarībā no konkrētā datu apstrādes iemesla (veicamā darba uzdevuma), datu veida un apjoma vieni un tie paši personas dati var tikt apskatīti atkārtoti. Tā ir normāla iestādes ikdienas darba sastāvdaļa, jo ne vienmēr ar pirmo reizi visa nepieciešamā informācija tiek fiksēta. Var gadīties arī tehniski pārrāvumi sistēmas vai iekārtas darbībā vai cilvēciskas kļūdas, kas neļauj uzreiz apstrādāt visu nepieciešamo informāciju. Ja kopumā attiecīgajai datu apstrādei ir tiesisks pamats, tad arī visām šā pamata ietvaros veiktajām atkārtotajām datu apstrādēm tāds ir. Proti, kamēr šī vairākkārtējā datu apstrāde joprojām ir nepieciešama konkrētā uzdevuma izpildei (ir atbilstoša tās mērķim), nav pamata uzskatīt, ka tā pārsniegtu to, kas attiecīgajā situācijā ir nepieciešams. 3. Ārējie normatīvie akti nenoteic informācijas par datu apstrādi glabāšanas termiņu, un valstij ir rīcības brīvība tā noteikšanā. Kā atzīts Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, nosakot šādu termiņu, jāievēro taisnīgs līdzsvars starp attiecīgās personas interesēm aizsargāt privāto dzīvi, it īpaši tiesībām labot, dzēst vai neļaut izmantot datus, ja to apstrāde neatbilst normatīvo aktu prasībām, kā arī tiesībām iebilst un celt prasību tiesā, no vienas puses, un slogu, ko pienākums saglabāt šo informāciju rada datu apstrādātājam, no otras puses. Iestāde nedrīkstētu gūt labumu no tā, ka informācijas par datu apstrādi glabāšanas termiņu nav noteikusi atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām. Līdz ar to, ja tiktu konstatēts, ka iestādes iekšējos noteikumos noteiktais informācijas par datu apstrādi glabāšanas termiņš nenodrošināja taisnīgu līdzsvaru starp minētajām interesēm un informāciju vajadzēja glabāt līdz pat brīdim, kad persona vērsās iestādē, tad šādā gadījumā pierādīšanas pienākums būtu uzliekams iestādei, un iestādei būtu jāpierāda, ka datu apstrādei bija tiesisks pamats, dati tika apstrādāti atbilstoši mērķim, nepieciešamajā apjomā u. tml. Savukārt, ja tiktu konstatēts, ka taisnīgs līdzsvars bija nodrošināts un iestāde bija tiesīga informāciju par datu apstrādi vairs neglabāt, tad pierādīšanas pienākums būtu uzliekams pieteicējam, un pieteicējam būtu jāpierāda, ka datu apstrāde nebija tiesiska.

Lejupielādēt

07.09.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1219/2021

Lejupielādēt

29.06.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-905/2021

Žurnālistam ir tiesības piedalīties atklātā tiesas sēdē un pašam izdarīt tiesas sēdes skaņu ierakstu, lai nodrošinātu sabiedrībai iespējas saņemt informāciju par tiesvedībām. Tomēr šīs tiesības nevar tikt skatītas atrauti no procesa dalībnieku tiesībām un interesēm kriminālprocesā un šo personu tiesībām uz krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Tāpēc uz personas datu apstrādi žurnālistikas vajadzībām ir izdarāmas atkāpes, kas ir nepieciešamas pamattiesību līdzsvara nodrošināšanai, proti, panākot līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību. Tāpēc žurnālista tiesības fiksēt tiesas sēdes gaitu skaņu ierakstā beidzas līdz ar atklātās tiesas sēdes beigām. Savukārt, ja žurnālists tiesas sēdē nav piedalījies, bet pēc tās ir lūdzis izsniegt tiesas sēdes audioierakstu, uzskatāms, ka žurnālists ir vērsies tiesā ar lūgumu iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Tādā gadījumā tiesa kā procesa virzītājs pieņem lēmumu par tā izsniegšanu vai atteikumu izsniegt audioierakstu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375.1pantu, kas regulē žurnālista tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Tiesas rīcība, atsakot audioieraksta izsniegšanu, ir rīcība tiesas spriešanas funkcijas ietvaros un nav pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

30.11.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-326/2021

Lejupielādēt

27.08.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1205/2020

1. Pieņemot likumu „Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā”, likumdevējs attiecībā uz operatīvās darbības ietvaros veiktu datu apstrādi ir vēlējies noteikt īpašu kontroles kārtību – ārpus vispārīgās ar personas datu apstrādi saistītās kārtības. 2. Operatīvo darbību regulējošos normatīvajos aktos nav noteikta atsevišķa kārtība tieši sūdzību saistībā ar datu par personu vākšanu operatīvās darbības ietvaros izskatīšanai. Tomēr Operatīvās darbības likumā ir noteikta vispārīga kārtība, kādā persona var iebilst pret operatīvās darbības ietvaros pieļautiem personas likumīgo tiesību un brīvību pārkāpumiem, tāpēc, ievērojot likuma „Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā” 10.panta piektajā daļā norādīto, šo kārtību ir pamats piemērot arī gadījumiem, kad persona vēlas uzzināt informāciju par pret sevi vērstu operatīvo darbību. 3. Personas informēšana par operatīvās darbības pasākumiem ir pieļaujama pie konkrētiem nosacījumiem, kuru iestāšanās konstatēšana un uzraudzība pēc jēgas ir operatīvās darbības subjektu, kriminālprocesa virzītāja un prokuratūras kompetencē. Tāpēc iesniegumu izskatīšana par informācijas par operatīvās darbības pasākumu veikšanu sniegšanu ir īpaši nozīmēta prokurora un pēc tam ģenerālprokurora kompetencē. Personas sūdzība saistībā ar operatīvās darbības veikšanu nekļūst par piekritīgu administratīvajai tiesai tikai tāpēc vien, ka persona ar attiecīgo sūdzību neizvirza konkrētus iebildumus pret operatīvās darbības pasākumiem, bet ir vienīgi vēlējusies noskaidrot, vai konkrētas iestādes pret to ir veikušas operatīvās darbības pasākumus, proti, vai operatīvās darbības subjekti operatīvās darbības pasākumu ietvaros ir vākuši (apstrādājuši) datus par attiecīgo personu. Personas informēšana par to, ka pret personu ir veikti operatīvās darbības pasākumi, atsevišķās situācijās var būtiski apdraudēt vai pat izslēgt operatīvās darbības uzdevumu īstenošanu un mērķu sasniegšanu un būt pilnīgi nesavienojama ar operatīvās darbības būtību. Tādējādi vērtējums par to, vai personai ir atklājama informācija par to, vai pret attiecīgo personu ir veikti operatīvās darbības pasākumi, ir nesaraujami saistīts ar vērtējumu par konkrēto operatīvās darbības pasākumu jēgu, mērķi un nepieciešamību, kas nav administratīvās tiesas kontrolei pakļauts jautājums.

Lejupielādēt

11.02.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-862/2020

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-797/2020

Tiesa nav ierobežota apstrādāt tos datus, kas tai nepieciešami tiesas spriešanas funkciju nodrošināšanai. Mērķis, kas paredz datu apstrādi tiesas darba vajadzībām jeb tiesas spriešanas funkciju izpildei, jau aptver visas tās darbības, kas tiek veiktas tiesas spriešanas procesā. Šīs darbības ir jāskata kopsakarā kā vienota funkcijas izpilde, nevis atrauti viena no otras. Datu apstrāde tiesas darba vajadzībām jau kopumā raksturo datu apstrādes mērķi – tiesas spriešanas funkcijas izpilde. Līdz ar to šāds mērķis nav uzskatāms par pārāk nekonkrētu un neskaidru. Tiesas tiesības apstrādāt tiesas spriešanai nepieciešamos datus nenozīmē, ka tiesas veiktā datu apstrāde drīkst būt patvaļīga un nekontrolēta. Tiesu administrācija nedrīkst iejaukties tiesas darbā, tomēr tai ir pienākums kontrolēt datu apstrādi atbilstoši datu apstrādes mērķiem – tiesas darba vajadzībām. Tiesu informācijas sistēmas izmantošana nolūkam, kas neatbilst tiesu darba nepieciešamībai, nav atļauta. Tāpat administrācijai ir pienākums kontrolēt, vai personu dati netiek apstrādāti nevajadzīgi, piemēram, kādēļ personas kartīti atver ar konkrēto lietu nesaistītas personas.

Lejupielādēt

30.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-219/2020

Videoreģistratora ievietošana automašīnā personiskajām vai mājsaimniecības vajadzībām nav personas datu apstrāde Fizisko personu datu apstrādes likuma izpratnē. Proti, ja fiziskā persona izmanto videoreģistratoru ceļu satiksmes novērošanai savām personiskajām vajadzībām, un sākotnējais nolūks nav tā rezultātā iegūto datu nodošana trešajām personām, tas nav jāreģistrē Datu valsts inspekcijā. Vienīgā prasība ir tāda, ka persona videoreģistratora ierakstus drīkst izmantot tikai, konstatējot kādu no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6.panta 1.punktā noteiktajiem datu apstrādes pamatiem, piemēram, leģitīmo interešu aizstāvēšanai tiesībsargājošās iestādēs.

Lejupielādēt

21.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-214/2020

Lejupielādēt

07.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2020

Tiesa, lai aizsargātu personas datus un personas tiesības uz privāto dzīvi, var noteikt ierobežojumu iepazīties ar lietas materiāliem, proti, dokumentiem, kuros ir personas dati – personas kodi, kas ļauj identificēt konkrētas fiziskās personas, un ziņas par šo personu valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šāda ierobežojuma samērīguma izvērtējumā, pirmkārt, vērtējams, vai fizisko personu identificējošo informāciju ir iespējams nodalīt no pārējās dokumenta daļas, proti, šīs informācijas aizsardzība nav iespējama citādi, kā ierobežojot pieeju visam attiecīgajam dokumentam. Otrkārt vērtējams, vai šie dokumenti ir vienīgie vai izšķirošie pierādījumi lietas izskatīšanā.

Lejupielādēt

06.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-41/2020

1. Kriminālprocesa likuma 369.panta otrās daļas 3.punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nav uzskatāms par tiesisko pamatu, kas ļauj ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām pēc savas iniciatīvas nodot informāciju par pacientu Valsts policijai. Šī norma tikai vispārīgā veidā atspoguļo citās normās (piemēram, Ārstniecības likuma 56.1pantā) ietverto daudz konkrētāko regulējumu. 2. Skaidra atkāpe no ārstniecības personu profesionālā noslēpuma aizsardzības un arī konfidencialitātes pienākuma ir paredzēta Ārstniecības likuma 56.1pantā, kas paredz ārstniecības iestādēm nepārprotamu pienākumu sniegt informāciju Valsts policijai pēc savas iniciatīvas, nesaņemot pieprasījumu no Valsts policijas. Taču tas attiecas tikai uz konkrētiem normā norādītiem gadījumiem, kuri attiecas uz tādām situācijām, kad ir cietis tieši pats pacients, un līdz ar to ziņošana par šiem gadījumiem Valsts policijai ir noteikta pašu pacientu aizsardzības nolūkā, nevis kādu citu interešu aizsardzībai. Līdz ar to šis izņēmums nerada būtisku pretrunu ar vienu no ārsta profesijas pamatprincipiem, ka tieši pacienta veselība un labklājība būs ārsta vissvarīgākais jeb primārais apsvērums.

Piešķirot ārstniecības personām tiesības sniegt kādam informāciju par pacientu tādiem mērķiem, kas nav saistīti ar ārstniecību, tiek paredzēta būtiska atkāpe no pacienta datu konfidencialitātes principa un līdz ar to arī paredzēts būtisks tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums. Šādā gadījumā īpaši svarīgi ir tas, lai šāda pamattiesības ierobežojoša norma būtu skaidri formulēta un paredzama, kas nozīmē, ka tajā ir pietiekami skaidri jānosaka kompetento institūciju rīcības brīvības robežas un īstenošanas veidi.

Lejupielādēt

22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-921/2019

Fizisku personas datu aizsardzības uzraudzība ir Datu valsts inspekcijas patstāvīgā kompetencē īpaši nodota publiskā funkcija, kurā tā nedalās ar citām valsts pārvaldes iestādēm. Datu valsts inspekcija, izdodot administratīvos aktus un uzliekot tiesiskos pienākumus, nepārskata citu iestāžu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību apstrīdēšanas kārtībā.

1. No Vispārīgās datu aizsardzības regulas (Regula Nr. 2016/679) 79.panta 1.punkta izriet, ka vēršanās tiesā un uzraudzības iestādē ir alternatīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, un datu subjektam ir tiesības izmantot kā vienu, tā otru. 2. No Vispārīgās datu aizsardzības regulas (Regula Nr. 2016/679) 79.panta teksta redzams: lai datu subjektam būtu tiesības vērsties tiesā, pietiek ar to, ka datu subjekts uzskata, ka ir notikusi regulai neatbilstoša viņa datu apstrāde. Tas, vai šāds datu subjekta viedoklis ir pamatots, tiks pārbaudīts tiesā, izskatot lietu. Personas datu apstrādes atbilstība regulas prasībām ir tiesā izskatāmās lietas priekšmets, nevis priekšnoteikums tiesību vērsties tiesā izmantošanai.

Lejupielādēt

18.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-917/2019

1. Demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība. Tādējādi demokrātiskā valstī sabiedrībai ir jābūt iespējām sekot līdzi tam, kā tiek izlietoti publiskie līdzekļi, lai pārliecinātos, ka šo līdzekļu izlietojums kopumā ir vērsts uz sabiedrības interešu nodrošināšanu un publiskie līdzekļi netiek izmantoti negodprātīgi, piemēram, ar publisko varu apveltīto personu savtīgu interešu īstenošanai. 2. Tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts (plašākā nozīmē) pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Turklāt tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai, kas saistīta ar publiskās pārvaldes budžeta līdzekļu izlietojumu, ir attiecināmas arī uz informāciju par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību un nodibinājumu budžeta līdzekļu izlietojumu. 3. Informācijai piemītošs ierobežotas pieejamības informācijas statuss neizslēdz iespēju, ka arī šāda informācija var tikt izsniegta trešajām personām. Lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Arī informācija par fiziskas personas datiem un privāto dzīvi var tikt izsniegta trešajām personām, ja konkrētā gadījumā ir konstatējami tādi apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā interese bauda lielāku aizsardzību, nekā konkrētās personas interese uz privātās dzīves neaizskaramību. 4. Personām, kuras saņem atlīdzību no publiskā budžeta līdzekļiem, pat ja šīm personām nav valsts amatpersonas statusa, ir jāapzinās, ka sabiedrībai ir leģitīma interese par budžeta līdzekļu izlietojumu. 5. Žurnālistu darbība, īstenojot vārda un preses brīvību, ir fundamentāla vērtība demokrātiskā valstī, jo tieši ar tās palīdzību lielā mērā tiek nodrošinātas sabiedrības tiesības iegūt informāciju par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem un tostarp sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas un kā rīkojas ar nodokļu maksātāju budžetā iemaksātajiem līdzekļiem. Iegūstot un analizējot informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu un publisko funkciju izpildi, žurnālisti pilda savu demokrātijas „sargsuņa” funkciju. 6. Iestādei ir jāapzinās, ka sabiedrībai ir tiesības zināt (un tātad žurnālistiem ir pamats pētīt), vai publiskie līdzekļi tiek izlietoti tiesiski un sabiedrības interesēs. Līdz ar to, ja žurnālisti iestādei prasa informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu un norāda, ka tas nepieciešams žurnālistikas vajadzībām, iestādei ir pamats konstatēt informācijas pieprasītāja leģitīmu interesi. Iestādei nav pamata šādos gadījumos pieprasīt žurnālistam sniegt papildu informāciju par topošo publikāciju saturu. 7. Apzinoties informācijas izplatīšanas iespēju ietekmi uz sabiedriskās domas veidošanu, ir ļoti būtiski, lai pašvaldības resursi, kas tiek izmantoti informācijas izplatīšanai, tiktu izmantoti sabiedrības interesēs, nevis, piemēram, attiecīgajā pašvaldībā pie varas esošo amatpersonu vai partiju popularizēšanai. 8. Jautājums par personām izmaksātajiem publiskās pārvaldes budžeta līdzekļiem nereti kontekstu iegūst vien tad, kad ir zināma informācija par to, kuras personas un par kādu tieši darbību veikšanu attiecīgo atlīdzību ir saņēmušas. Līdz ar to kopējā atlīdzības summa, nenorādot personas, kuras šo atlīdzību ir saņēmušas, neļauj žurnālistiem gūt pilnvērtīgu priekšstatu par valsts un pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojuma lietderību un pamatotību.

Lejupielādēt

22.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-232/2019

1. Iesniegumu likumā un Administratīvā procesa likumā likumdevējs papildus vispārīgajam regulējumam par fizisko personu datu aizsardzību ir īpaši atrunājis, ka informāciju, kas atklāj personas, kas ziņojusi par iespējamu tiesībpārkāpumu, identitāti, var izsniegt tikai divos gadījumos: 1) ar iesnieguma iesniedzēja piekrišanu; 2) ja iestādei ir pienākums izpaust šo informāciju saskaņā ar likumu. Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai privātpersonas, kuras saskaras ar pārkāpumiem, ziņotu par tiem, nebaidoties no atriebības vai citas nelabvēlīgas ietekmes. Tādējādi personas tiek iedrošinātas ziņot par iespējamiem pārkāpumiem. 2. Ziņošana par pārkāpumiem ir vērsta uz visas sabiedrības būtiskas intereses – tiesiskuma nodrošināšanas – aizsardzību, jo, lai pārkāpumi vai noziedzīgi nodarījumi nenotiktu (vai tiktu pēc iespējas efektīvāk atklāti un apkaroti), ir vajadzīgas personas, kuras atklāj un ar faktiem pamato, ka ir noticis tiesību pārkāpums. 3. Izsverot, vai ziņotājam par pārkāpumu nodrošināma aizsardzība, kopsakarā nepieciešams izvērtēt vairākus apstākļus: 1) vai personai bija pieejami citi ziņošanas par iespējamo pārkāpumu risinājumi (instrumenti), proti, tādi, kas iespējamo pārkāpumu aktualizē diskrētāk; 2) iesaistītās sabiedrībai svarīgās intereses (proti, vai pārkāpums skar sabiedrībai būtiskas intereses); 3) vai ziņotājs rīkojās labā ticībā; 4) atklātās informācijas patiesums; 5) ar informācijas atklāšanu radītais kaitējums personai, par kuru tiek ziņots; 6) trauksmes cēlējam radītās negatīvās sekas par trauksmes celšanu (ja tādas ir). 4. Atkāpes no ziņotāja par pārkāpumu aizsargāšanas varētu tikt pieļautas, ja pārkāpums, par kuru persona ziņojusi, neskar sabiedrības intereses, un ir pamats uzskatīt, ka ziņotājs rīkojies nelabticīgi – tikai personīgā labuma gūšanas nolūkā, personiska aizvainojuma vai naida vadīts, vai apzinoties, ka pārkāpums, par kuru tiek ziņots, patiesībā nav noticis. Vienlaikus norādāms, ka ziņotāja rīkošanās labā ticībā parasti ir prezumējama, proti, trauksmes cēlēja ziņojums jāuzskata par tādu, kas sniegts labā ticībā, ja vien nav kādi pierādījumi, kas liktu to apšaubīt. 5. Latviešu valoda mūsu valstī ir konstitucionāla vērtība, kurai nodrošināms visaugstākais aizsardzības līmenis. Līdz ar to pārkāpumi, kas saistīti ar valsts valodas lietošanu ir vērtējami kā tādi, kas skar būtisku sabiedrības interesi. 6. Gadījumos, ja ziņotājs ir nodarbināts konkrētā institūcijā, kuras darbības ietvaros pārkāpums noticis, sākotnēji būtu jāizmanto iekšējie trauksmes celšanas mehānismi, proti, ziņošana augstākam vadītājam, ja vien tas ir iespējams un konkrētajos apstākļos adekvāti. Tāpat ziņotājs par pārkāpumu var vērsties kompetentajās iestādēs, kuru pienākumos ietilpst konkrēta veida sūdzību izskatīšana. Ziņošana par pārkāpumu iestādei, kuras kompetencē ir attiecīgā veida pārkāpumu pārbaude, ir uzskatāms par pietiekami diskrētu ziņošanas veidu. 7. Personas, par kuras pieļautu pārkāpumu ziņots, vispārīga atsaukšanās uz vēlmi vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā pret ziņotāju nav pietiekama, lai atklātu ziņotāja par pārkāpumu identitāti. Pretējā gadījumā šādu ziņotāju aizsardzība būtu tikai iluzora un netiktu nodrošināta pēc būtības. Tas būtiski kaitētu ne tikai konkrētā ziņotāja tiesībām uz privāto dzīvi (tiesībām uz datu aizsardzību), bet arī sabiedrības interesei, lai tiktu veicināta ziņošana par tādiem pārkāpumiem, kas apdraud būtiskas sabiedrības intereses.

Lejupielādēt

31.01.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-148/2019

Lai secinātu, vai konkrētu personas datu apstrāde ir nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu pildīšanai, jāpārbauda, vai konkrēta pienākuma pienācīga izpilde nav iespējama bez attiecīgo datu apstrādes. To noskaidrojot, primāri jāņem vērā mērķis, kura sasniegšanai likumā ir paredzēts konkrēts pienākums, jo tikai tādējādi ir iespējams noskaidrot, kādi dati un kādā apjomā ir nepieciešami pienākuma izpildei.

Lejupielādēt

19.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-6/2019

1. Policijas darbinieku dienesta telpās uzņemta attēla publiskošana ir pieļaujama, ja tas ir nepieciešams sabiedrības interešu nodrošināšanai, piemēram, lai sekotu līdzi, vai policijas darbinieki nerīkojas prettiesiski. 2. Amatpersonu attēlu publiskošana žurnālistikas nolūkos pamatā tiek prezumēta kā veikta sabiedrības interesēs. 3. Policijas darbiniekiem, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības uz personas datu, tostarp attēla, aizsardzību. 4. Lai radītu vai veicinātu diskusiju par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, publicēt informāciju žurnālistikas nolūkos var jebkura persona. Taču personai, kura nav uzskatāma par žurnālistu, publicējot informāciju, tieši tāpat ir jāievēro pienākums par precīzas un uzticamas informācijas sniegšanu, kā arī jārīkojas labā ticībā. Šādai personai jāspēj pamatot, kāpēc tā uzskata, ka konkrētas informācijas (piemēram, attēlu) publiskošana ir sabiedrības interesēs. 5. Ja policijas darbinieku dienesta telpās uzņemtus attēlus publisko persona, kura nav žurnālists, un nav konstatējama šo attēlu publiskošana sabiedrības interesēs (žurnālistikas nolūkos), šādā gadījumā policijas darbinieku tiesībām uz personas datu (attēlu) aizsardzību ir dodama priekšroka. 6. Ja policijas darbinieku personas datu publicēšana nav nepieciešama sabiedrības interešu nodrošināšanai, persona, kas vēlas publiskot informāciju, kas skar policijas darbiniekus, varētu īstenot savas tiesības uz vārda brīvību, anonimizējot informāciju tā, lai nebūtu iespējams identificēt konkrētus policijas darbiniekus.

Lejupielādēt

31.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-20/2018

Fizisko personu datu apstrāde, tostarp arī izsniegšana trešajām personām, ir pieļaujama, ja tas nepieciešams šo trešo personu leģitīmo interešu nodrošināšanai, proti, ja ir konstatējama trešās personas, kura prasa datu atklāšanu, likumisku interešu esība un objektīva vajadzība šo likumisko interešu nodrošināšanai apstrādāt personas datus, kā arī, ja ir konstatējams, ka datu subjekta interese uz datu aizsardzību neprevalē pār tām interesēm, kuru nodrošināšanai trešā persona prasa datu atklāšanu. Vērtējot, vai personai pastāv likumiskas intereses, kuru nodrošināšanai tai nepieciešams iegūt citas personas (iespējamā atbildētāja) personas datus, personas iecerētās civilprasības prognozējamā pamatotība un pieļaujamība nav jautājums, kuru kompetenta izlemt pārvalde vai administratīvā tiesa, pat ja, iestādes vai administratīvās tiesas ieskatā, personas iecerētā civilprasība ir acīmredzami nepieļaujama vai nepamatota. Tas, vai personas civilprasība ir pieļaujama un pamatota, ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetences jautājums.

Lejupielādēt

22.02.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-276/2017

Lejupielādēt

08.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-15/2016

1. Personas datu apstrāde ir pieļaujama, ja tā ir pamatota ar kādu no Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantā noteiktajiem pamatiem un atbilst datu apstrādes kvalitātes prasībām, tostarp ir tiesiska un godprātīga, tiek veikta atbilstoši paredzētajam mērķim un nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo apjomu. 2. Fakts, ka transportlīdzeklis ir nodots citai personai, ir zināms tikai pašam transportlīdzekļa īpašniekam un, kamēr nav pierādīts pretējais, uzskatāms, ka transportlīdzekli lieto tā īpašnieks. Arī situācijā, kad strīds ir par līgumsaistībām par autostāvvietas lietošanu, ja nav pierādīts pretējais, prezumējams, ka transportlīdzekli konkrētā laikā ir lietojis un autostāvvietā novietojis tā īpašnieks. Šādā gadījumā transportlīdzekļa īpašnieka datu apstrāde atbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 2.punktā noteiktajam datu apstrādes pamatam, proti, datu apstrāde izriet no datu subjekta līgumsaistībām.

Lejupielādēt

25.06.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-864/2015

Rūpes par bērna datu aizsardzību gulstas uz abiem vecākiem, jo abiem vecākiem ir aizgādības tiesības, arī tad, ja vecāki dzīvo šķirti. Tādējādi, ja vecāku starpā pastāv strīds, tad vecāku domstarpības par bērna fotogrāfiju publiskošanu internetā atbilstoši Bāriņtiesu likuma 19.panta otrajai daļai izšķir bāriņtiesa.

Lejupielādēt

26.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-383/2015

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver personas tiesības uz jebkādu savu datu aizsardzību (Latvijas Republikas Satversmes 96.pants).

Lejupielādēt

05.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-996/2013

1. Ja personu ir iespējams pakļaut operatīvajai darbībai tādējādi, ka šai personai par to nekad nekļūst zināms, un līdz ar to šai darbībai paliekot neapstrīdamai, var tikt būtiski ierobežotas personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību vai pat šīs tiesības liegtas pavisam. Taču nav pieņemams, ka šo tiesību baudīšana var tikt nepamatoti liegta tādēļ vien, ka persona par šo tiesību aizskārumu nezina. Tiklīdz personas informēšanu iespējams veikt, neapdraudot operatīvās darbības mērķus pēc tās pabeigšanas, iesaistītajām personām šai informācijai jābūt pieejamai. 2. Šobrīd personai nav cita ceļa, kā tiesiski iegūt informāciju par pret to vērstu operatīvo darbību, kā vien vērsties ar individuālu iesniegumu kompetentajā institūcijā. Tā kā likums neietver skaidru ierobežojumu personas tiesībām būt informētai par operatīvo darbību, un tā kā cilvēktiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar likumu (turklāt noteiktam pietiekami skaidri), tad personai vispārīgi ir tiesības sagaidīt, ka uz tās informācijas pieprasījumu kompetentā iestāde atbild pēc būtības, ievērojot to, ka informācijas atklāšana pieļaujama, neapdraudot operatīvās darbības mērķus pēc tās pabeigšanas. 3. Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas attiecībā uz operatīvās darbības rezultātā iegūto datu apstrādi var tikt piemērotas, ja tās nav pretrunā ar Operatīvās darbības likuma normām un ja to piemērošana ir savienojama ar operatīvās darbības jēgu un mērķi. 4. Operatīvās darbības likums paredz, ka uzraudzību pār operatīvās darbības subjekta rīcības atbilstību tiesību normām veic prokuratūra vai tiesa. Arī jautājumi par operatīvajai darbībai pakļauto personu datu aizsardzību un šo datu apstrādes tiesiskumu ir risināmi tādā pašā kārtībā - vēršoties prokuratūrā vai tiesā, tādējādi personu tiesību un tiesisko interešu aizsardzība operatīvās darbības kontekstā principā nav izslēgta no administratīvās tiesas kompetences. 5. Personas informētība par operatīvo darbību pat pēc šīs darbības pabeigšanas var būtiski apdraudēt mērķus, kuru dēļ darbība veikta. Tādēļ tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ar lielu rūpību jāizturas pret šo informāciju visā procesa laikā. Līdz brīdim, kad tiek taisīts spriedums, persona ne tieši, ne netieši no tiesas rīcības vai izteikumiem, vai citiem apstākļiem procesa ietvaros nedrīkst noprast, vai pret šo personu jebkad tikusi veikta operatīvā darbība. Citastarp, atbilstoši jābūt formulētai arī sprieduma rezolutīvajai daļai. Šāda informācija personai drīkst būt pieejama vienīgi tad, kad rūpīgi izvērtēti visi apstākļi attiecībā uz šīs informācijas aktualitāti operatīvās darbības mērķu sasniegšanā un šā izvērtējuma rezultātā iespējams secināt, ka nav objektīvu tiesisku šķēršļu šīs informācijas izpaušanai.

Lejupielādēt

10.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-290/2011

Bērna privātā dzīve jārespektē ikvienam, pat ja tas ir bērna likumiskais pārstāvis. Kaut arī bērnam savu tiesību īstenošanai ir nepieciešams likumiskais pārstāvis, tas nenozīmē, ka bērna pārstāvim ir absolūtas tiesības, jo dažkārt datu aizsardzības tiesības var būt pārākas par vecāka vai cita likumiskā pārstāvja vēlmēm. Tiesības uz datu aizsardzību vispirms piemīt pašam bērnam, nevis likumiskajam pārstāvim, kas šīs tiesības īsteno.

Lejupielādēt

01.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-347/2010

Iepretim preses brīvībai saņemt pieprasīto informāciju ir citu personu tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, kurā ietilpst arī dati par personas finanšu līdzekļiem. Tomēr sabiedrības interese zināt valsts darbiniekiem un amatpersonām izmaksāto prēmiju apmērus nav uzskatāma par vienkāršu ziņkāri, jo tā ir interese zināt savu kā nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, kas ir leģitīma interese. Sabiedrības tiesības uzzināt minēto informāciju ir lielākas nekā šo personu tiesības uz datu aizsardzību.

Lejupielādēt

06.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-193/2010

1. Ziņas par personas dzīvesvietu ir personas privātās dzīves sastāvdaļa. Šo datu nodošana trešajai personai neatkarīgi no nodotās informācijas tālākās izmantošanas aizskar attiecīgo personu privāto dzīvi un līdz ar to uzskatāma par privātās dzīves ierobežojumu Latvijas Republikas Satversmes 96.panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 8.panta izpratnē. 2. Personas datu – tostarp arī ziņu par dzīvesvietu – nodošana trešajai personai ir regulēta vairākos normatīvajos aktos, kuros noteikta arī kārtība, kas jāievēro, lai attiecīgos datus varētu saņemt trešā persona. Viens no gadījumiem, kad likums pieļauj datu izsniegšanu trešajai personai, ir tad, ja datu apstrāde nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, realizētu trešās personas likumiskās intereses. Tādējādi privātās dzīves ierobežojuma mērķis var būt citu personu aizsardzība. Tomēr, lai iestāde un tiesa varētu secināt, vai pieprasītie personas dati ir izsniedzami (vai datu subjekta privātās dzīves ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs), ir jānoskaidro, vai ar šo konkrēto ierobežojumu attiecīgo mērķi var sasniegt, vai nav citi līdzekļi, ar kuriem attiecīgais mērķis ir sasniedzams un vai ierobežojums attaisno iegūto labumu. 3. Ja zvērināts advokāts prasa iestādei ziņas par kādas personas dzīvesvietu, jo viņam šīs ziņas nepieciešamas juridiskās palīdzības sniegšanai citai personai, iestādei ir jāpārliecinās, vai advokātam šīs ziņas tiešām nepieciešamas klienta interešu aizsardzībai.

Lejupielādēt

09.07.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-346/2007

1. Personas privātās dzīves un goda un cieņas aizskārums ir privāto tiesību jomas jautājumi. Administratīvajā tiesā privātās dzīves aizskāruma pārbaude varētu notikt pamatā divos gadījumos: 1) ja iejaukšanās notikusi, valsts pārvaldes iestādei izdodot administratīvo aktu vai izdarot faktisko rīcību, 2) ja aizskārumu pieļāvusi cita privātpersona, taču konkrētai valsts pārvaldes iestādei ir kompetence pārbaudīt šīs tiesiskās attiecības starp privātpersonām, pieņemt šīm personām saistošus lēmumus, un šādā gadījumā tiesā būtu pārbaudāms, vai valsts iestāde pareizi izmantojusi tai piešķirto valsts varu privāttiesisko attiecību kontrolē. 2. Datu valsts inspekcijas kompetencē ir personas datu apstrādes vispārīga uzraudzība, kā arī administratīvo sodu piemērošana, nevis tas, vai izmantojot personas datus, tiek aizskarts personas gods un cieņa. Datu valsts inspekcijas kontrolei pakļautā datu apstrāde aprobežojas tieši ar pašu personas datu izmantošanu kā tādu, bet ne ar kontekstu, kādā tie tiek izmantoti. Tādējādi situācijā, kad personas dati izmantoti, iespējams, aizskarošā veidā, tas, vai līdz ar to pieļauts personas goda un cieņas aizskārums, nav Datu valsts inspekcijas, bet gan vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetences jautājums. 3. Gadījumā, ja augstākas instances tiesa zemākās instances tiesas nolēmuma motivāciju atzīst par pamatotu un pilnībā pietiekamu, tā sava nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas argumentiem. Papildus augstākās instances tiesai šādos gadījumos jāsniedz atbildes uz jauniem būtiskiem argumentiem, kuri ietverti attiecīgajā sūdzībā (apelācijas, kasācijas vai blakus sūdzībā), pretējā gadījumā netiktu ievēroti Administratīvā procesa likuma nosacījumi, kas paredz, ka augstākas instances tiesa izskata lietu sakarā ar attiecīgu sūdzību. Vienlaikus jāņem vērā, ka augstākas instances tiesai šādā situācijā nav pienākuma atbildēt uz jebkuru sūdzībā norādīto argumentu, bet gan tikai uz tiem, kas konkrētās lietas kontekstā ir nozīmīgi no tiesību viedokļa.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

DATU AIZSARDZĪBA